Jēkabs Ketlers ⌇ 1610 – 1681

Laikmets: Kurzemes-Zemgales hercogiste (1561.g - 1795.g.)
Nodarbošanās: Politika
Tautība: Baltijas vācieši
Reģions: JelgavaJēkabpils

Kurzemes un Zemgales hercogistes hercogs. Jēkaba valdīšanas laikā (1642-1681) hercogistē attīstījās rūpniecība (manufaktūras), lauksaimniecība, tirdzniecība un kuģubūve. Hercogs Jēkabs izvērsa aktīvu ārpolitisko darbību, attīstot plašas diplomātiskās attiecības ar Eiropas valstīm. Savukārt, vislielāko atpazīstamību hercogam sniedza viņa valdīšanas laikā iegūtās kolonijas – Sv. Andreja sala Gambijas upes grīvā (Āfrika) un Tobago sala Karību jūrā.

 

Jēkabs dzimis 1610. gada 28. oktobrī Kuldīgas pilī Kurzemes hercoga Vilhelma Ketlera un Prūsijas hercoga meitas Sofijas Hohencolernas ģimenē. Māte mira dzemdībās, viņa tēvs jaundzimušajam deva Jēkaba vārdu un lūdza Anglijas karalim Džeimsam (Jēkabam) I kļūt par mazā prinča krusttēvu un aizbildni. 1617. gada 4. aprīlī Kurzemes landtāgs atņēma hercogam Vilhelmam hercoga titulu un uz visiem laikiem izraidīja no hercogistes. Jēkabs šajā laikā uzturējās Štetīnes un Berlīnes galmos, 1622. – 1624. gadā viņš mācījās Rostokas, pēc tam Leipcigas universitātē. Bez dzimtās lejasvācu valodas viņš ir pratis arī holandiešu, franču, latīņu, itāļu, poļu, zviedru un latviešu valodu.

 

1624. gada jūlijā viņa audžutēvs Kurzemes hercogs Frīdrihs lika 13 gadīgajam princim Jēkabam atgriezties Jelgavā. Pēc karaļa Sigismunda III nāves Polijas Seims 1632. gadā piekrita Vilhelma un viņa dēla Jēkaba hercoga tiesību atjaunošanai un jaunais karalis Vladislavs IV tās Viļņā 1633. gadā apstiprināja. Tādēļ Poļu—krievu kara (1632—1634) kaujās pie Smoļenskas pret Krievijas caristi piedalījās arī Kurzemes hercoga pulks prinča Jēkaba vadībā.

 

Pēc kara beigām 1634. gadā princis Jēkabs apceļoja Rietumeiropu, apmeklēja Parīzi un Londonu. Amsterdamā studēja kuģu būvniecību, bet Leidenē – tautsaimniecību un ģeogrāfiju. 1637.gadā Jēkabs atgriezās Kurzemē. 1638. gadā viņa tēvocis hercogs Frīdrihs iecēla Jēkabu par līdzvaldnieku. 1642. gada 16. augustā viņš tika apstiprināts par pilntiesīgu hercogu un ķērās pie radikālām saimnieciskām reformām. Balstīdamies uz merkantīlisma teoriju, Jēkabs muižās uzlaboja lauksaimniecību, attīstīja rūpniecību, tirdzniecību un kuģubūvi. Kurzemē darbojās 3 kuģubūvētavas – Ventspilī, Liepājā un Kuldīgā, 17 dzelzs cepļi, 11 enkuru kaltuves, 12 naglu kaltuves, 10 lielgabalu lietuves, 4 šauteņu darbnīcas, 7 metālu virpotavas, 2 tērauda cepļi, 3 zvanu lietuves, 8 vara cepļi, 1 naudas kaltuve, 18 zāģu gateri, 8 mucinieku darbnīcas, 3 koka virpotavas, 10 vadmalas austuves, 3 tapešu darbnīcas, 1 brokātu darbnīca, 1 gobelēnu darbnīca,  3 buru austuves, 6 veltuves, 85 linaustuves, 3 auklu darbnīcas, alus darītavas, 6 etiķa un degvīna vārītavas, 14 salpetra vārītavas, 13 kālija vārītavas, 85 darvas cepļi, 10 stikla cepļi, 30 kaļķu cepļi, 20 ķieģeļu cepļi un dakstiņu cepļi, 5 pulvera dzirnavas, 6 ziepju vārītavas, maltuves, 4 ādu mītuves, 6 seglinieku darbnīcas, 6 krāsotavas, 5 papīrdzirnavas, 9 metālveltuves, 4 dzintara virpotavas, 5 spāņu aitu audzētavas, 1 zirgu audzētava, 1 piekūnu audzētava. Tika noslēgti tirdzniecības līgumi ar Dāniju, Franciju un Venēciju (1643), Portugāli (1648), Holandi (1653), Angliju (1654), Spāniju (1656) un daudzām citām zemēm, ieskaitot Osmaņu impēriju.

 

1645. gadā viņš apprecējās ar Brandenburgas kūrfirsta Georga Vilhelma meitu princesi Luīzi Šarloti. Viņu bērni:

 

Luīza Elizabete (1646—1690), apprecējās ar Hesenes-Homburgas landgrāfu Frīdrihu II

Kristīne Sofija, mirusi bērnībā

Vladislavs Ludvigs Frīdrihs, miris bērnībā

Frīdrihs Kazimirs Ketlers (1650—1698), Kurzemes un Zemgales hercogs (1682—1698)

Šarlote Sofija (1651—1728), Herfordas klostera abate

Marija Amēlija (1653—1711),apprecējās ar Hesenes-Kaseles landgrāfu Kārli I

Kārlis Jēkabs (1654—1676), piedalījās Francijas-Holandes karā, apglabāts Jelgavas pils hercogu kapenēs

Ferdinands (1655—1737), Kurzemes un Zemgales hercogs reģents (1711—1737)

Aleksandrs (1659—1686), Prūsijas armijas Kurzemes pulka pulkvedis, miris pēc ievainojuma kaujā pret turkiem pie Budapeštas.

 

1646. gadā viņš panāca, ka Polijas-Lietuvas valdnieks Vladislavs IV nodeva Kurzemes muitas pārvaldi hercoga rokās, kas deva lielus ienākumus no Lietuvas un Baltkrievijas preču eksporta caur Kurzemes ostām. 1647. gadā karalis Vladislavs IV apstiprināja Daugavas ostai Jaunjelgavai pilsētas privilēģijas un ģerboni.

 

1651. gadā pēc hercoga Jēkaba ierosmes Lībekā notika miera sarunas starp Polijas-Lietuvas un Zviedrijas diplomātiem, kas beidzās bez panākumiem.

 

1651. gada oktobrī Jēkabs nopirka no Gambijas Kumbo valsts dižkaraļa s. Andreja salu ( tagad sv.Džeimsa sala) Gambijas upē. Tajā tika uzcelts Jēkabforts, upes krastā iepretim salai atradās kurzemnieku un holandiešu noliktavas un mājas. Uz Rietumiem atradās vēl viens atbalsta punkts – Albedra. Gambijā tika iegūti vergi amerikas plantacijām, zelts un ziloņkauls. Gambiju Jēkabs zaudēja 1661.gadā.

1644. gadā Jēkaba sūtnis Georgs fon Firkss sarunās ar Anglijas karali Kārli I panāca, ka tas atzina savu bijušo parādu Jēkaba tēvam hercogam Vilhelmam un kā kmpensāciju solīja Jēkabam atdot lēnī Tobago salu Dienvidamerikā. Kārlis I nomira tā arī neatsūtījis Jēkabam rakstveida lēņa līgumu. Neskatoties uz to, 1654. gadā Jēkabs sāka Tobago kolonizēšanu, nosaucot koloniju par “Jauno Kurzemi”. Salā tika nometināti 524 cilvēki, tur tika izveidoti 3 forti, 2 pilsētas un vairākas plantācijas. Kopumā uz Tobago tika nosūtītas 8 ekspedīcijas. Sala piederēja Jēkabam līdz 1658.gadam, kad to iekaroja holandieši, pēc tam uz kādu laiku salu atguva. Pēdējo ekspedīciju uz Tobago nosūtīja hercogs Frīdrihs Kazimirs 1686.gadā.

 

1654. gada 30. jūlijā hercogs Jēkabs pievienojās Vestminsteres līgumam, kas izbeidza Anglijas-Nīderlandes karu (1652–1654).

 

Otrā Ziemeļu kara sākumā 1656. gadā hercogs Jēkabs parakstīja pret zviedriem vērstu sadarbības līgumu ar Krievijas caristes pārstāvi Afanasiju Ordinu-Naščokinu, vēlāko Kokneses vaivadu. Viņš ar Kurzemes amatnieku palīdzību Kokneses ostā uzbūvēja pirmo krievu flotili Baltijas jūras baseinā, izveidoja eksporta preču centrālo noliktavu, uzpirka Kurzemes manufaktūru ražojumus un vara stieņus un ierīkoja Krievijas monētu kaltuvi.

 

No 1658. līdz 1660. gadam Jēkabs ar ģimeni atradās zviedru gūstā. Šai laikā tika iznīcināta Kurzemes flote un tā zaudēja savas kolonijas. Pēc kara beigām flote tika atjaunota un Kurzemei pat izdevās atkarot Tobago salu no Nīderlandes. Jēkabam bijis arī plāns kolonizēt Austrāliju, kam viņš pat ieguvis pāvesta Inocentija X svētību. Taču drīzā pāvesta nāve pārvilkusi strīpu šiem plāniem. Kopumā ņemot Jēkaba koloniālā politika bija veiksmīga, bet karš ar zviedriem pilnībā sagrāva viņa valsts saimniecību. Pēdējos 20 valdīšanas gados Jēkabs nesekmīgi centās atgūt hercogistes pirmskara saimniecisko līmeni, pārorientējoties uz Dānijas karalim pakļautās Norvēģijas un Islandes tirgiem. Viņš iegādājās divus dzelzsāmurus un trīs metāla kausējamās krāsnis Norvēģijas kalnos Eidsvoldā, Vīkā un Julsrūdā, ar noliktavām Flekerē un uz 12 gadiem ieguva tiesības ar trīs saviem kuģiem izvest no Islandes zivis, gaļu, ādas, zvērādas, vilnu, putnu spalvas un ievest dažādus Kurzemes ražojumus, galvenokārt labību un linsēklas.

 

1677.gadā hercogam insulta rezultātā paralizēja labo pusi, 1678.—1679. gada ziemā viņš saslima ar elpošanas ceļu kataru. Ārsti noteica visdažādākās diagnozes un ārstēja pēc daždažādām receptēm, bet hercoga veselības stāvoklis kļuva ļaunāks un viņš sāka klepot asinis. Aizdomās par viņa noburšanu arestēja, pratināja un Bauskā uz sārta sadedzināja hercoga muižas pārvaldnieku Magnusu Luftu (Luhtu).

 

Hercogs Jēkabs nomira 1682. gada Jaungada naktī 1. janvārī Jelgavas pilī.

 

Silva Poča , JVMM galvenais speciālists

 

Izmantotā literatūra:

Jušķevičs J. Hercoga Jēkaba laikmets Kurzemē. Rīga: Valstspapīru spiestuves izdevums, 1931., 671 lpp.

Klišāns V. Latvijas vēsture no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām Baltijas, Eiropas un pasaules vēstures kontekstā. Rīga: Zvaigzne ABC, 2018., 400 lpp.

Kurzemes un Zemgales hercogiste 1562-1795.Tūrisma ceļvedis./sast. Radovics A. Rīga: apgāds “Stāsti un Romāni”, 2007.,367 lpp.

Mirbaha Vēstules par Kurzemes hercogu Jēkabu (ar atskatiem senatnē). 1899.gada izdevuma teksts ar priekšvārdu un komentāriem. Jelgava, 2010., 128 lpp.